- Atkal tīri un mīksti, jo es izmantoju šo sadzīves padomu — tas atjauno pat “ielaistākos” dvieļus
- Orhidejas vienu pēc otra laiž ziedu kātus - mans noslēpums ir silta "duša" ar vitamīnu šķīdumu
- Vienkāršs veids kā noņemt mājdzīvnieku spalvas no dīvāna
- Andžela Perla nāk klajā ar prognozi: kurām zīmēm janvāra vidus kļūs par izšķirošu punktu
- Iemesli, kāpēc alveja izžūst, un 7 efektīvi veidi, kā to atjaunot
Bērni skrēja nopakaļ un bļāva viņai: “Ragana, ragana!”, bet tantīte tik un tā iegāja mājā. To, kas notika tālāk, es atcerēšos līdz pat mūža galam
“Klausies šurp, meitēn! Dodies uz manu pagalmu un atnes lielo sili, kas karājas ārā pie krāsniņas, paķer arī vara bļodiņu, tad paķer tā pavairāk salmus! Pasteidzies!”
Nākamajā dienā ciema padomes priekšsēdētājs mums teica, ka mēs vairs nevaram dzīvot pamestajā mājā un jāatved traktora piekabe.
Dzirdēju, ka pēc brīža mājai tuvojas traktors, un redzēju, ka kāds atver vārtus, kad paskatījos uz pagalmu, lai redzētu, kas notiek.
Pēc tam cilvēki, kas sēdēja piekabē, izleca laukā un sāka krāmēt no tās ārā malku. Es izskrēju uz mājas lieveņa, paguvusi uzmest uz pleciem vien vilnas deķīti. Pagalmā stāvēja Nikolajs Stefanovičs, paralēli komandējot vīriešus darboties. Viņš pagriezās pret mani un teica:
“Pieņem, saimniecīt, malku!”
“Nikolaj Stepanov, bet man pat nav par ko jums samaksāt!”, sašutumā atbildēju.
“Liecieties mierā, Sima! Malka pieder tautai – sausā koksne un atlūzušie zari! Neko pretī nevajag! Es tak to daru bērnu labā!”, atbildēja vīrietis, “Ejiet atpakaļ mājās, citādi saaukstēsieties!”
Biju viņam vārdos neizsakāmi pateicīga. Vīrieši darbu paveica ātri. Ciema priekšsēdētājs iedeva viņiem pudeli degvīna par darbu, un viņi devās mājās. Pats atvadījās un aizgāja.
Visi bērni joprojām klepoja, bet, pateicoties Nikolaja Stefanoviča sievai, kas atnesa zāles pret klepu, viņu klepus bija sācis rimties – tagad viņi klepoja slapji.
Lasi vēl: “Mīlestība līdz kapam”: pāri ar šādiem vārdiem nekad nešķiras – uzticieties sev
Uz ielas atskanēja troksnis. Ieraudzīju vecu kundzi, pilnībā saliektu ar spieķi, lēnām ejam pa sniegoto ielu.
Viņa vienā rokā nesa sasietu aukliņu, bet bērni, viņu ieraudzījuši, skrēja kur nu kurais vai arī sāka viņu trenkāt un kaitināt, saucot: “Ragana, ragana!”. Taču tantīte nepievērsa viņiem uzmanību, turpināja virzīties mūsu mājas virzienā!
